|
Kristus augšāmcelšanās ir centrālā kristietības vēsts. Tas ir vislielākais prieks un vislielākā svinēšana, jo Kristus svinēja uzvaru pār grēku, nāvi un sātanu. Pirms Jēzus tika nodots un krustā sists, Viņš pavadīja vakaru kopā ar saviem mācekļiem un baudīja Pashā svētku mielastu. Šo vakariņu laikā Viņš aizsāka ko īpašu, ko Viņš kā pavēli atstāja saviem sekotājiem: Svēto vakarēdienu. Dažas pārdomas par Svēto vakarēdienu.
Tad, kad cilvēks ienāk Dieva ģimenē caur ticību uz Jēzu, tad viņš tiek kristīts. Kristībā jeb ūdens pagremdē cilvēks slēdz derību ar Dievu, lai būtu mūžīgās sadraudzības attiecībās ar Dievu. Kristībai ir arī citas nozīmes. Viena no tām ir tuva Svētā vakarēdiena nozīmei: kristībā mēs kopā ar Jēzu ejam nāvē, Rom. 6, 3. 4:
„Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”
baudot Svēto vakarēdienu, mēs savienojamies ar Jēzu, 1. Kor. 10, 16. 17:
„Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.”
Kristība ar savu īpašo nozīmi tiek izdarīta pie cilvēka un cilvēks tajā ņem dalību savas ticības dzīves sākumā – kopā ar Jēzu. Svētais vakarēdiens ir viens no īpašiem veidiem, kā mēs kopjam savas attiecības ar Jēzu savā ticības dzīvē turpmāk. Svētajam vakarēdienam ir būtiska nozīme kristieša dzīvē.Svēto vakarēdienu baudot mēs pieminam Jēzu, 1. Kor. 11, 23 – 25:
„Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: „Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: „Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.””
Mēs atceramies Kristus izlietās asinis un Viņa krustā sisto miesu mūsu grēku dēļ. Mēs atceramies un uzlūkojam visvērtīgāko Personu universā, kas savu dzīvību atdeva, lai mūs izglābtu. Tieši redzamās lietas – maize un biķeris – un to baudīšana palīdz atsaukt atmiņā Jēzu.
Svēto vakarēdienu baudot mēs pasludinām Jēzus nāvi, 1. Kor. 11, 26:
„Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.”
Tad, kad esam atcerējušies jeb atgādinājuši sev Kristus nāvi, tad šīs pārdomas dabīgi noved pie tā, ka mēs pasludinām to, ko Kristus ir paveicis ar savu nāvi. Tas ir pasludinājums viens otram, klātesošiem. Tas ir pasludinājums ar maizes baudīšanu, ar dzeršanu no biķera un ar vārdiem.
Svētais vakarēdiens ir spēcīga liecība.
Tieši tāpat kā ticīgo kristība apliecina līdzcilvēkiem cilvēka izvēli sevi uz mūžu uzticēt Dievam, tā arī Svētais vakarēdiens apliecina kristieša turpinošas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu. Ap. Pāvils gan brīdina mūs no viltus liecības došanas. Tas notiek tad, ja mēs paaugstināmies viens pār otru jeb šķirojam kristiešus: kurš labāks, kurš ne tik labs (tā bija Korinatas draudzes problēma). Viltus liecība Dievam nav patīkama un, to darot, cilvēks kļūst vainīgs Dieva priekšā, 1. Kor. 11, 27: „Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.”
Svēt vakarēdienu baudot mēs pārbaudām savas attiecības ar Jēzu, 1.Kor. 11, 27–32.
Šī pārbaude nav Svētā vakarēdiena baudīšanas nolūks, bet gan nepieciešamība. Mūsu attiecībām ar Jēzu un līdzcilvēkiem ir jābūt skaidrām vienmēr, un ja tas tā nav, tad mums, to ieraugot, nav jāgaida Svētā vakarēdiena baidīšanas reize, bet tūlīt tas ir jāatzīst un jāuztic sevi Dieva žēlastībai no jauna (1. Jāņa 1, 9). Tai pašā laikā nākot pie Svētā vakarēdiena, lai pieminētu, ko Jēzus mūsu labā ir izdarījis, un lai pasludinātu, ka tas ir patiess notikums un personīgs piedzīvojums, tas izsauc vēlreizēju nepieciešamību pārbaudīt savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem.
Svētā vakarēdiena baudīšana bez iepriekšējas grēka nožēlas mūs neatbrīvos no grēka. Pāvils korintiešiem rakstīja, ka viņu Svētā vakarēdiena baudīšana ar grēcīgu rīcību un attieksmi nemaz nav Svētā vakarēdiena baudīšana, 1. Kor. 11, 20: „Tāpēc, kad jūs sanākat kopā vienkopus, tas nav Kunga mielasts, ko jūs ēdat.” (No grieķu val.) Tas vēl nav viss: ja necienīgi ēdam, tad Jēzus mūs par to soda, - ar nolūku, lai mēs ar pasauli kopā netiktu tiesāti (1. Kor. 11, 32). Tādēļ Dievs mūs aicina sevi pārbaudīt pirms baudām Svēto vakarēdienu (1. Kor. 11, 27 – 32). Pirmā draudze Svēto vakarēdienu baudīja biežāk nekā daudzas baptistu draudzes šodien. Ap. d. 2, 42 sacīts, ka pirmā draudze „... pastāvēja... maizes laušanā...” Pirmā kristīgā draudze pulcējās pa mājām un pēc 1. Kor. 16, 2: „Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā...”, varētu domāt, ka tas notika vismaz vienu reizi nedēļā. Iespējams, ka viņi arī Svēto vakarēdienu baudīja vismaz vienu reizi nedēļā. Par to liek domāt Ap.d.20,7: „Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt,Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.” Patiesībā šī rakstvieta pasaka, ka Svētais vakarēdiens pirmajā kristiešu draudzē bija tik centrāls, ka viņi pat savu kopā sanākšanu sauca par sanākšanu baudīt Svēto vakarēdienu. Baudot Svēto vakarēdienu mēs ticībā baudām Kristu. Tas nozīmē, ka baudot maizi un biķeri mēs Kristu nebaudām burtiski, bet gan garīgi. Protams, Kristu mēs varam baudīt vienmēr, lasot Dieva vārdu un Viņu pielūdzot. Tomēr Svētais vakarēdiens ir īpašs, uzskatāms, baudāms un vienojošs moments, kas arī īpašā veidā sekmē to, ka mēs pieminam Kristu, pasludinām Viņa nāvi, pliecinām mūsu turpinošas attiecības ar Dievu un pārbaudām savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Māc. Mārtiņš Balodis
|
Komentāri